Dīvainā kārtā
palikušas maz atmiņas
no bērnibas prātā
Vēroju
kā viss drumais sadeg sārtā
un no sāpju atmiņām
atstajot sārtas ogles
Un kad tās nodzisīs
pāri paliks vien tas
ko neviens neatpazīs
Pagātnes pelni
Dvēseles nemiers
Dvēsele ieslodzīta
Šai ķermenī stīva
Plosās un ārdās
Tā grib kļūt brīva
Pacelties spārnos
Un aizlaisties tālēs
Kā uz lapas tas rakstīts
Viņas bailēs
Kliedz viņa
Caur Dzīvības dzīslām
Vienīgi manu ķermeni
Klusībā nīstam
Par to ka ārā
Netiek laista tā
Ķermeņa važās ieslodzītā
Trūkums
Smadzenes kalst
un apkārt tik balts
sirds salauzta
varbūt dzīvot nav ļauts
Paisums nāk virsū
lēnītēm mirsu
sāpe tik dziļa
par tevīm ne ziņa
Trūkst tavs smaids
pieskāriens maigs
pienāks laiks
man zudīs gaiss
Elpvads bus pliks
salūzīs sirds
asinis degs
zeme mani segs
Laiks steidzas
pienākušas beigas
nepamet mani vienu
es lūdzu tev ik dienu
